Spaniel piedalīšanās Engures kausā līdz
pēdējam brīdim šķita miglā tīta, jo tā sakrita ar vačlīderu programmas
noslēgumu, ņipru vēju un faktu, ka Engures ostā Spaniel eholots teju
nepārtraukti draudīgi pīkst. Tomēr zvaignzes sastājās pareizi, un miglā tīts
palika tikai agrais sestdienas rīts, kurā septiņi burātāji – Kristaps Lūkins,
Madara Migale, Oskars Zemītis, Mārtiņš Fībigs, Kaspars Lebedevs, Ieva Zālīte un
kapteinis Jānis Albertiņš - 05:00
izbrauc no Ostas skatiem.
Ceļš uz jūru ir drēgns, taču nekas neliecina
par to, ka iepriekšējā naktī līcī bija vētra, jo Daugava mierīga, vēja teju
nav. Laiks nav mūsu pusē, jo 12:00 Engurē ir starts, un tādēļ līdz jūras
vārtiem ejam ar motoru. Daugavgrīvā situācija mainās – sāk ne tikai negausīgi
gāzt lietus, bet arī parādās viļņi, vējš, un no mūsu puses grotburā parādās
pirmā rēve. Lietus šķiež acīs tā, ka redzēt nevar neko, un aiz vārtiem tikai
viļņi ieņem monotonāku ritmu, bet lietusgāze turpinās. Par laimi, vējš nav
galīgi purnā, tādēļ varam parāk izteikti pa viļņiem nedauzīties, bet drīz
saprotam, ka tāpat uz kapteiņu sapulci nepaspēsim, un vispār jāmaina vēl ir
vecais grots uz jauno, ko šādos apstākļos pa ceļam izdarīt nevar. Pēc saullēkta
lietus un viļņi nomierinās, sausuma brīžu paliek vairāk, un pat saule ik pa
brīdim parādās, un tā mēs skrienam uz Engures ostu, kuras aizvējā veikt buru
mainīšanas procedūru. Tā arī notiek – krastā stāties laika nav, tādēļ, metot uz
riņķi lēnas barankas, mainām grotu un uzreiz dodamies ārā pie tiesnešiem, kuri
no laivas iedod maršrutu – 3.3 jj līdz markai, un tā divi apļi. Starts,
interesantā kārtā, pavējā. Un tā, mēģinot neuzbraukt optimistu un lāzeru
spietiem, kuriem arī paralēli notiek savas sacensības, gatavojamies startam.
Uz līnijas esam ar labo halzi un spiežam
virsū X-Cape un De Lunai, kuri mums paliek virsvējā arī ar labo. Tālāk priekšā
ļoti brīva vēja burājiens uz marku. Vēja ātrums lēkā no 9 līdz 17 mezgliem,
ejam pieklājīgā ātrumā, bet, protams, tiem, kam spinakeri, iet labāk. Spaniel
laiks spīdēt sākas atpakaļceļā, bezviļņu situācijā lidojot, taču manām, ka ir
konkurenti, kuru viegluma dēļ gludais
ūdens strādā vēl labāk, kā arī ir spējīgi pieiet ciešāk vējam. Esam atrāvušies visiem priekšā, bet tas dod tikai iespēju tikt pirmajiem pāri finišam, bet pēc pārrēķina ar Spaniel iespaidīgo koeficientu būtu jāaizskrien iespaidīgu gabalu priekšā citiem, lai cerētu uz godalgotām vietām. Pie finiša “kožamies” ar Norescu, jahtu, kura spējīga iet ļoti šaurā leņķī pret vēju; aizlienam viņiem virsvējā, uztaisām “netīro vēju”, un rezultātā skaisti pārbraucam pāri līnijai pirmie. Komanda dikti priecīga, visi dod visiem “pieci”; skaidrs, ka nekāda labā vieta mums nebūs, bet prieks par skaistu burājienu nemazinās. Ejam pusdienās uz slaveno Engures “Būdu”, vakarā uzzinām, ka 6 jahtu konkurencē esam ceturtie.
Nākamā diena atnāk ar nedaudz stiprāku un
ziemeļīgāku vēju. Ostā vantis regulāri vēja brāzmās skaisti iedziedas, un spīd
saule. Tumsnēji mākoņi gan glūn no visām pusēm, tādēļ komanda sagatavo slapjās
drēbes. Sapulcē mums pasaka, ka mēs visi baigi ašie, tādēļ būs nedaudz garāka
distance – līdz tālajai markai 4 jj. Viss pārējais tāds pats, ka vakar,
ieskaitot pavēja startu. Tā startējam, šoreiz vējš brāzmās līdz 22 mezgliem,
tādēļ arī ātrāk kustamies un ik pa brīdim vērojam, kā konkurentiem veicas šādos
apstākļos ar spinakeru novaldīšanu. Pēc markas apņemšanas visas komandas
esamība virsvējā atkantējot kļūst vēl svarīgāka nekā iepriekšējā dienā, jo, lai
arī ejam ar 2015. foku, grots mums ir pilns, un lūvēšana ir regulāra parādība.
Puiši mainās uz nogurdinošo grota atlaišanu/pievilkšanu, tikmēr pa halzēm
pamatīgi tiek mazgāts te viens, te otrs borts. Atšķirībā no pirmās dienas,
šoreiz halzējam nedauzd vairāk, nelienot tuvāk krastam ar bažām, ka tur lūzīs
vējš, un bažas varētu būt bijušas pamatotas, jo vējš staigā vairāk gan grādos,
gan stiprumā, liekot vairāk stūrējot meklēt atpakaļ ātrumu. Tikmēr De Luna ir
noķērusi sev zelta kursu un aizskrējusi mums garām tā, ka maz neliekas – vēl
arvien gludais ūdens, kopā ar veiksmīgu stratēģiju, vieglākām jahtām dod vairāk
priekšrocības, pat ja Spaniel tāpat lido ar vismaz 8 mezgliem. Šoreiz tikt
pirmajiem pāri līnijai mums nespīd. Vēl tīkli pabojā gan kursu, gan ātrumu, bet
tad jau lidojam uz finišu un esam pāri kā otrie. Sajūtas gan pirmajā dienā bija
pacilājošākas, bet pāri visam tomēr priecēja fakts par lieliskajiem
laikapstākļiem, jo bezvēja situācijas sezonas līdzšinējās sacensībās bija
atstājušas lielas alkas pēc kantes un ūdens rūkoņas ahterī.
Krastā vēl viens pārgājiens sātīgās
pusdienās, un tad ir laiks apbalvošanai. Otrajā dienā esam pirmspēdējie,
kopvērtējumā – piektie. No otrā starta ceturtās vietas mūs šķir mazāk par
minūti, no trešās – četras minūtes. Domājam par to, cik šādi laiki precīzi
parāda to, kā pat mazākās kļūdiņas dod savu atsvaru, kā pat nepietiekoši ātri
pievilkts foks vai lūvēšanā par daudz palaists un tad par vēlu pievilkts grots
dod klāt sekundes, kuras, kā jau vienmēr, ir vieglāk pazaudēt, nekā atgūt. Taču
priecājamies par mūsu draugiem no X-Cape, kuri godam izcīnījuši otro vietu.
Uz jahtas atliek vien ievilkt elpu, ieķert pa kādai ātrajai diendusai, nomainīt jau atkal grotu un ar saulrietu doties mājup. Vējš pielūzis un vēl arvien ļoti brīvs. Uz Rīgu īsti neviens nesteidzas, tādēļ ar aptuveni 5 mezglu ātrumu lēnām šupojamies atpakaļ, kopīgi ahterī čalojot un izbaudot skaisto saulrietu un nopirktos kūpinātos laša vēderus.