Vēl Esbjergā Spaniel
vienmēr draudzīgā krievu jahta Akela no burinieka Sedov komplektā ar pāris
kursantiem saņēma arī provianta krājumu, kas tālu pārsniedza tās vajadzības
(nav saprotams, vai uz Sedov nebija mazāku maisiņu, vai arī tā kursanti
mežonīgi ēd), līdz ar to vesela krievu – poļu – igauņu flotile tika apgādāta ar
plašu ēdamvielu krājumu. Pateicoties tam, Spaniel turpina vest apkārt
Norvēģijai 15 kilogramus rīsu un 8 kilogramus cukura. Tā kā norvēģi ir
pieprasījuši deklarēt katru miesas un gara dezinficēšanai paredzētu substanci,
spriežam, ka varbūt būtu jāizmanto iegūtais cukurs lietderīgi, taču raugu nekur
tā arī neesam atraduši.
Patiesībā jau daudz to
nemaz nemeklējam. Pametuši patiesi jauko Skudeneshavn, dodamies jūrā uz Tau
ostu. Laiks ir maigs, jūra mierīga un jaunie burātāji mācās turēt jahtu kursā,
kas nelīdzinās pieredzējuša jūrnieka tautiskajam kursam uz sauszemes. Gājiens
gan ir īss – tikai 12 jūdzes-, tāpēc valda viena liela vakts. Jahtklubā
iebraucam pa šauriem, šauriem vārtiņiem, taču atpakaļgaitā noparkojam jahtu
labāk nekā padsmitnieks CSDD eksāmenā. Osta ir laipna un pat piedāvā bez maksas
izmazgāt drēbes, savukārt pilsētu ieskauj jau visai iespaidīgas klintis, kuru
terasēs viena blakus otrai satupinātas mājiņas. Pēc vēl viena dziesmu vakara
dodamies pie miera, lai no rīta ietu apstaigāt pilsētu, kura ir salīdzinoši
sena – plakāti pie ceļa liecina par tuvumā atrastām vēlā dzelzs laikmeta
kapenēm, taču tās gaisā jūtams mūsu ceļojumam raksturīgais šarms, ko veido
velēnu jumti, akmens žogi un nožogojumos ganīties palaisti mājlopi. Ceļš ved uz
tuvējo baznīciņu, kuras skandināviski protestantisko vienkāršību iekrāso jahtas
kapteiņa uz klavierēm nospēlētais Ziemassvētku korālis. Atpakaļceļā uz jahtu
apdomājam iespēju nolaupīt un fora rundukā noslēpt tuvējo ruksi, taču tad
atceramies, ka to būtu grūti izskaidrot burāšanas asociācijai, līdz ar to caur
veikalu atgriežamies uz jahtu. Gadīgais kapteinis nolasa komandas vēlmes no
acīm un ļauj bērniem izvēlēties sev saldējumu, kas izraisa vispārēju sajūsmu.
Dodamies tālāk. Šoreiz
mērķis nav konkrēta osta, bet gan Lisefjords, par kura skaistumu kapteinis ir
runājis jau kopš Spaniel sapulces Norvēģijā. Fjords ir majestātiskuma pilns un
liekas, ka tūlīt, tūlīt uz tā sienām būs redzmas ainas no Gredzenu pavēlnieka
vai vismaz kāds trollis. Komanda sēž uz klāja, un vīri kaislīgi mēģina noķert
kādu zivi, taču šoreiz veiksme nav mūsu pusē. Sāpes remdē lieliskais Spaniel
manevrs pret mūsu mūžīgo konkurentu Esprit. Izmantojot radaru, pielavāmies tam
no ahtera puses un brīdī, kad vācu jahta zaudē ātrumu buru maiņas laikā un
sveic mūs ar savu vācisko kaujas saucienu, mēs atklājam ūdensbalonu zalvi no
tuvas distances. Esprit kapteinis Fabians Esbjergā balles laikā teica, lai mēs
esam gatavi, taču jau otro reizi vācu
jahta tiek pārsteigta nesagatavota. Rezultāts ir iznīcinošs; kaujas beigās
distance starp bortiem ir tikai pusotrs metrs un kāds nīgrs vācu zēns, kas
saņemis tiešu trāpījumu, paceļ Spaniel mestu nesprāgušo balonu un grasās to
raidīt atpakaļ, taču tas sprāgst viņam rokās... Visam tam klāt viņš vēl saņem
spaini ar ūdeni. Škiramies tomēr kā draugi, un Fabians mūs draudzīgi izaicina
uz vēl vienu kauju. Uzvaras garšu papildina komadas galvenā alpīnista gatavotā
tēja ar dažādu garšu piedevām, kas lieliski uzlabo garastāvokli. Pa ceļam
pabraucam garām Preikestulenes klintij, kuras terase ir populārs romantisku
problēmu atrisināšanas punkts reģionā, un dodamies pie tuvumā esošā
ūdenskrituma. Šajā brīdī vēlme peldēties sasniedz katarsi, un šī raporta
autors, saņēmis solījumu, ka netiks atstāts klintsmalā, no fora lec ūdeni.
Viņam seko puse komandas, kura pēc ūdenskrituma apskates tiek paņemta tauvā,
Spaniel ar motoru slīdot uz priekšu. Sajūsma ir absolūta pat neraugoties uz to,
ka straujā jahtas gaita ir likusi uzspīdēt diviem mēnestiņiem, un pēc
aktivitāšu beigām dodamies tauvoties.
Iespējas ir divas – vai nu
mēs to darām pie enkurbojas, vai mēģinam apciemot kādu mistisku Ērikonkuli,
kuru kapteinis bija saticis regatē pirms gadiem pieciem. Izlemjam doties pie Ērikonkuļa
un, kamēr gatavojas vakariņas, kapteinis klusējot noraugās komandas mēģinājumos
izdomāt, kā pie mola pietauvot jahtu, jo ”Spaniel galu galā ir mācību jahta.”
Ērikonkuļa mājās nav, taču viņa lašu mazuļu audzēšanas centra poļu strādnieki tikai
noplāta rokas un pasaka, ka mēs varam te palikt, ja vien vēlamies. Vakarā gan
satiekam mājas saimnieka paziņas, kas, padzirdējuši mūsu lūgumu, ar smaidu
piekrīt. Ēstgriba pēc darbīgās dienas ir kā zvēriem, un kārtējo reizi vesela
sajūsminātu „paldies” lavīna veļas pāri mūsu dāmām. Vakarā dodamies noskalot
sāli vietējā saldūdens ezerā un vienojamies celties nākamajā rītā sešos.
Pārsteidzošā kārtā tas arī izdodas, un komanda var vērot desmit saullēktus,
rīta karalienei lecot virs aizvien jaunas klints. Attauvojamies un pēc
pamatigām brokastīm dodamies uz Stavangeru, kur mūs sagaida pamatīga cīņa ar
Esprit. Ātrums - seši mezgli,
garastāvoklis pacilāts un pilna jahta ar munīciju.
Roberts Rasums
