Tai ir
kāds pievelkošs spēks, ja jau tā turpina notikt jau
kārtējo gadu.
Bet šoreiz
stāsts par cpt. Elīzas Mellēnas pirmo reisu un dalību sacensībās ar Spaniel,
komandas uzticēšanos un burātāju saimes atbalstu.
Kā jau pie pirmā reisa un sagatavošanās iziešanai no ostas, to
pavadīja neliels satraukums, taču komanda raiti salika rundukos visu, kas
jāsaliek, nocēla no jahtas visu, ko var nocelt, un vēlā pēcpusdienā
priecīgi satraukta devās ceļā. Ar sānu vēju, saulrietu un komandas dalīšanos ar
apkaunojošākajiem stāstiem no dzīves, Spaniel aizskrēja līdz Engurei. Neliels
miers jau bija iestājies, taču priekšā vēl bija pietauvošanās Spaniel
izmēriem un vadībai izaicinošajā Engures ostā. Pūšot diezgan spēcīgam vējam no
jūras, Spaniel atpakaļgaitā nekādi neklausīja. Krastā, nakts aizsegā, jau bija
sapulcējies labs skatītāju pulks, kas šo situāciju padarīja mazliet
saspringtāku. Ar nelielu pacietības treniņu arī šis visu jauno (un vispār jau arī ne tik jauno) Spaniel
kapteiņu mazāk patīkamais manevrs tika veikts. Priecīgi satikām pārējos regates
dalībniekus, gaidījām ienākam pārējās laivas un noskaņojāmies nākamās dienas
startam.
Pirmais starts regatē un Elīzas pirmais starts kā Spaniel
kapteinei tika skaisti izpildīts. Tālāk distance no Engures līdz Roņiem,
apņemot divas markas pie Mērsraga. Pirms starta, vērojot vēju, tika
nolemts, ka foku vajag mainīt pret " pergamentu"
– lielāko foku, kas mums paņemts līdzi. Pie buru maiņas kapteine
uzslavē teicamo komandas darbu, jo foks nevainojami tiek nomainīts 8
minūtes pirms starta. Taču pēc starta šī taktika, diemžēl,
neattaisnojās, jo veco buru, kas bija tik daudz
pieredzējusi, nebija iespējams
notrimmēt tā, kā vajadzētu pie attiecīgā kursa.
Arī solītais sānu vējš nemaz nebija tik ļoti no sāniem, bet gan iegriezās no
priekšas. Tā rezultātā nācās aši mainīt foku, ko veiksmīgi izdarījām, bet
palaidām lielāko daļu flotes mums pa priekšu. Vēl vējš mūs spieda
tuvāk krastam, kur Spaniel parādījās arī izaicinājumi ar dziļumiem, kas
lika lieku reizi pakreicēt un spiesties atpakaļ uz augšu, līdz ar to
zaudējot laiku.
Kopumā stratēģijas jahtām atšķīrās, un pēc Mērsraga tās
šķita izsētas pa visu apvārsni, tomēr pie finiša atkal satiekoties. Ceļš
bija garāks kā prognozēts, jo distance bija cieši pret vēju.
Nofinišējām tik pat skaisti kā nostartējām, bet pati distance bija
jaudīga pieredze. Komanda priecīga, un varēja sākt baudīt Roņu
pirts regates burvību ar tajā tik piesātināto piedzīvojumu atmosfēru. Jau pašā
vakarā vējš sāka pieņemties spēkā līdz pat 30 mezgliem un, skatoties
prognozes, bija skaidrs, ka, visticamāk, īso distanču startus atcels.
Nākamajā diena šīs aizdomas apstiprinājās. Komanda par to nebēdāja, bet tā
vietā devās salas ekspedīcijā un, vēju izpūsti, vakarā baudīja
tradicionālo Roņu pirti. Tikšanās ar Roņu salas lāci un Roņu salas safari
izbrauciens lai paliek citām stāstu reizēm.
Nemanot pienāca trešās dienas rīts, kad skaidrs, ka vējš varbūt
nedaudz mazinājies, bet tomēr gana spēcīgs (20+kts), lai tas sagādātu problēmas
iziešanai no Roņu salas ostas. 8.00 kapteiņu sapulcē noskaidrojām, ka starts
tiks dots 11.00, kas nozīmē, ka no ostas būs jātiek ārā jebkurā
gadījumā. Šeit talkā nāca "vecie" Spaniel kapteiņi un citu
burātāju viedais konsilijs, kas kopīgiem spēkiem, saliekot visas
gudrās galvas un padomus kopā, vienojās par manevru, kas tiks
veikts, lai varētu pēc iespējas drošāk apgriezt Spaniel turpat ostā un pēc
tam, jau ejot tikai uz priekšu, varētu dabūt pietiekamu ātrumu un
tikt līdz vārtiem, lai vējš nenonestu jahtu tur, kur nevajag, piemēram, pārāk
tuvu akmeņainajam molam, betona molam un citām jahtām. Viss izdevās lieliski,
komanda pateicīga palīgiem, palīgi priecīgi, ka manevrs izdevies un visi
var laikus paspēt uz startu. Startā vējš pūta labi, diezgan
nemainīgi ap 20kts, viļņi ievērojami, bet
Spaniel, šķietami, šādos laikapstākļos jūtas visveiklāk, visātrāk un
visspēcīgāk. Šādi laikapstākļi ļāva startēt ne gluži pirmajiem,
bet toties strādāt uz atrāvienu gan. Startā un arī pēc tā
izbaudījām lidošanu ar 10 kts ātrumu,un jau 3 stundās bijām
pie Mērsraga, kur arī vējš sāka lūzt. Vējš ne tikai lūza,
bet, apņemot pirmo marku, nokļuvām pilnīgā un diezgan nelaimīgā vējā tieši
no aizmugures. Bijām jau pilnā gatavībā izmantot genakeru, bet fordaks to
neļāva, kas arī atgādināja par spinakera neesamību. Un jahtas
ar spinakeriem atgādināja par savu esamību, pietuvojoties mums.
Lēnām un audzinot raksturu, apņēmām otro marku un varējām iet cieši
pie nu jau diezgan pielūzušā vēja. Vēlāk jau vējš "slēdzās
ārā" un vienā brīdī nolūza pavisam. Vēja
neesamībā uzgriezām 360 grādu manevru ap savu asi un gājām ar
1mezgla ātrumu atpakaļgaitā, bet pēc nepacietīgas un neciešamas stundiņas
bezvējā, tomēr klusiņām piezagās pāris vēsmiņas, kas ļāva lēnām iegūt ātrumu,
kas uzkāpa līdz pat 6mezgliem. Jahta Gabriel mūs apdzina posmā, kur gājām
ar vēju, kas pūta tieši no ahtera, un viņus vairs nenoķērām, kā
jau vienmēr – Gabriel paliek kā neaizsniedzamais mērķis.
Jūdzi
pirms finiša mūs panāk jahta Laudate, kas mazos vējos skrien nedaudz ātrāk kā
mēs, un finišā mēs fiziski bijām trešie,
no Laudates atpaliekot vien par pāris minūtēm.
Šoreiz arī Engures ostā skaisti ar pirmo reizi pietauvojāmies,
vien (ne)daudz atlokot enkurbojas āķi. Vakaru un regati noslēdzām, kopīgi
nobaudot Engures restorāna burgerus, un tad arī posāmies motorēšanai
uz mājām.
Viss izdevās lieliski, Elīza malacis un komanda arī. Arī vairākiem
komandas biedriem šī bija pirmā pieredze sacensībās, un tagad
noteikti ir vēl dziļāks āķis lūpā.
Uzsākot Roņu pirts regati, svarīgākais ieteikums no visiem bija –
"Galvenais ir nemīzt", bet, laikam ejot, nonācām pie frāzes
"Nemīž tikai idioti".
Gribam sacīt lielo paldies, un, atsaucoties uz vienu no top jokiem šajā braucienā, teikt paldies ne tikai mammai un tētim, bet arī vecākiem.