Labs skaidrs un saulains rīts no Atlantijas "liela ezera" zemes!
Berzējam acis un, malkojot rīta kafiju, varam iet pie borta spoguļoties atspulgā, kuru tikai retu reizi saviļņo viegla brīzītē, kas "ieskrienas" līdz 3,2kts. Ziņas gatavošanas brīdī, slīdam ar lēnumu 1,3kts (twa 60*, kreisā halze). Un ausīs skanot Disturbed "The Sound of Silence”
secinām, ka no iepriekšējo dienu draudzīgā ciklona, kas mūs pavadīja ar līdz pat 7.boforta vēju un okeāna viļņošanos, vairs nav ne miņas. Esam atgriezusies mūsu, kā mēs saucam, rehabilitācijas centra "SPANIEL", ko apstiprina ari barometrs, piesakot jaunu rekordu 1034 mb.
Mūsu koordinātes pēdējās stundas laika ir mainījušās gan platuma, gan garuma grādos par apm.1 minūti un šobrīd esam 31*07'N 054*20'W. It ka jau nav tā, ka negribētos pasteigties, bet šo plāna daļu ar mums neviens nesaskaņo. Tāpēc slīdam un rīta saulei klustot spožākai, nodarbinām sevi ar okeāna izpētī.
Iepriekš, remdējot brīvā laika pārsātinājumu, esam lasījuši grāmatā par "Ra2" transatlantisko pārgājienu (ar kuru varam vilkt daudzas paralēles ari mēs), ka okeāns ir pilns ar tautā saucamajiem "Portugāļu kara kuģīšiem", jeb indīgām medūzām - fizālijām, kuru garie un tintes zilie taustekli ir piesūcināti ar neiroparalītisko indi un saskare ar cilvēka ādu spēj radīt ķermeņa paralīzi uz laiku līdz 5 stundām. Nu, tā vismaz Tura Heijerdala komandai, ejot pāri Atlantijai, bija gājis 70-tajos, iepazīstot šķietami naivos baltos burbulīšus, kas peldēja apkārt plostam. Kopš aizvakardienas šos burbulīšus manījām ari SPANIEL tuvumā. Tomēr tikai šodien izdevās tos papētīt, kad nolūstot vējam, mūsu uzstājīgā pētnieka Lībčas virsvadībā, balonveidigā viešņa, kura nesteidzīgi slīdēja garām mūsu laivai, tika pašaizliedzīgi iesmelta spaini [Ivo, nakamaja epasta foto]. Visi nekavējoties tramīgi metās aplūkot šķietami nevainīgo borta viešņu Mariju (ka mēs viņu uzreiz nodēvējam), kas izslēja saulē savu rozīgi violeto cekulu un atgādina nelielu buru kuģītī, apjauzdami vien, ar kādu varu šis nepilnas plaukstas lieluma baloniņš ir apveltīts, laiski nokarinot savus garos taustekļus spaiņa dzelme.
Ar to mūsu rīta pētnieciska daļa nebeidzās, drīzāk, tikai sākās. Pēc neilga brīža dzirdams, ka Nils skaļā neizpratnē vaicā, kāpēc Reinis ir aiz borta ahterī?! Aiz spoguļa sākumā redzam kā pazūd Reina korpuss ar izslietu īkšķī uz augšu, simbolizējot, ka viss ir zem kontroles. Un tad pazūd pakausis. Paris sekundes redzam tikai horizontu. Bet jau pēc mirkļa iznirst uzvaru simbolizējoša debesīs vērsta taisna roka, kuras plauksta cieši satvērusī kaut ko apaļu, ar gliemjiem un jūraszālēm apaugušu.... ķiveri.
Mazs brīsniņš dažu minūšu laikā un atkal atskan sauciens. Esam tikuši pie loma! Šoreiz gan tas ir "jūras vīnogu ķekars", kā smej Muris, un abi ar Nilu piedāvā pielaikot Ilonai jūraszāļu krelles, kamēr viņa knipsē smaidīgos copmaņus. Pētot izmakšķerēto zāļu puduru, no tā izkrīt sērkociņa galviņas lieluma krabītis Kristafors, kuru uzjautrinoties Lībiets dancina plaukstās, bet vēlāk iepazīstinās ar Mariju.
Ciklons mums aizvadītajās klusuma dienās (22.maijā) iepūta brāzmās līdz pat 29kts, gar kura malu cieši pie vēja brāzāmies uz priekšu un vakar svinīgi sasniedzām pārgājiena beidzamo piektā jūras jūdžu simta robežu, kas citiem, māju ilgu nomocītiem, liek platāk smaidīt, bet citiem, sajūtot saldsērīgo finiša taisni un cietzemes tuvošanos, liek smaidam pabalēt.
Parējās aizvadītās dienas bija aktīvas. Kā smejam, TRX treniņš visiem korpusiem, ejot kantē, ko iepriekšējās nedēļas, laiski slīdot, bijām jau nedaudz piemirsuši. Šais dienās esam muzicējuši zvaigžņu nakts kori, visai komandai sēžot kokiptā un dziedot vairāku stundu garumā latvju dziesmas un laižot degošas svecītes okeānā. Esam pārēdušies šitaki sēnes (Ilonas izpildījumā) un ar 1,5 dienas vēdergraizēm un bezspēkā saļimšanu kojā. Esam ari ieplēsuši Genua 2, kura labošanai jau ir tapināts plāns. Tā teikt, Sintijai priekšā darbiņš garajiem bezvēja vačiem. Esam nobeidzinājuši ari aizvakar holdintanku, kuru triumfējot, pēc 3h labošanas, ar uzvaras saucienu (vai, drīzāk, svaiga gaisa elpas vilcienu) reanimēja Muris, ar Alda un Reina izpalīdzīgo atbalstu. Bet citādi slīdam uz Bermudam, kur finiša līniju jāšķērso no dienvidiem. Aizvadīto dienu bezvēja korekcija mūsu 13 diennakšu vidējo ātrumu pietuvinājusī 6.7kts, kad vidēji diena esam mērojuši no starta pie Las Palmas 160 j.j.
Faktiski šobrīd, ziņas gatavošanas bridī, līdz finišam, kur ir ielikts pēdējais waypoint, ir atlikušas 529 j.j. un, neticot meteoroloģiskajiem brīnumiem, apzināmies, ka mūsu Line Honore godalgu, iestājoties bezvējam, arī aizpūta ciklons. Bet klusam turam īkšķus par mums draudzīgo somu jahtu "Vahine" (ar kuru ir pa brīdim pavelkam viens otru uz zoba e-pastos reisa laikā). Tā teikt, ja ne mēs, tad vismaz vēlam, lai viņi izgriež pogas mūsu līdz šim atzītajam sīvākajam konkurentam vācu "Peter von Danzig". Jutām līdzi un turam sportisko garu, sazināmies ar organizatoriem, kuri pieteikuši visiem reisa dalībniekiem kūku konkursu, par ko pacīnīsimies tuvākajās dienas. :)
Horizonta platuma smaidus suta R2
PS. ...un tikko saņemta ziņa no Race control - 25/05 14:00 UTC finišs jūrā... Šeit pat Bārmeņa pēdējais ierocis, kas tika izvilkts šodien - viņa īpašās sarkanās zeķes būs bezspēcīgas..