„SPANIEL” CEĻŠ UZ ATLANIJAS OKEĀNA SALĀM !
Par spīti laika, politiskām un ekonomiskām kaprīzēm Latvijas jahta „Spaniel” turpina savu ceļu. Jahtas kapteiņi uzņemas jaunus izaicinājumus un atrod komandas, ar kurām kopā realizē iecerēto. Daudzus gadus esmu rakstījis par „Spaniel” dalību regatēs „The Tall Ships’ Races”, pēdējoreiz par dalību 50. jubilejas – „Zelta regatē” 2006.gadā. Toreiz kapteinis Gunārs Šteinerts un kadets Mārtinš Mellēns tikās ar regates patronu – Edinburgas hercogu princi Filipu, bet kapteiņa Jāņa Upīša-Upenieka vadītā komanda izcīnīja pirmo vietu C klasē regates posmā Lakorunja – Antverpene.
2008. un 2009.gados „Spaniel” komanda turpināja piedalīties regatēs. Piedzīvojumi un pārdzīvojumi neizpalika.
2008.gadā starptautiskā burāšanas mācību organizācija „Sail Training International” (STI) organizēja divas regates – „The Tall Ships’ Races” pa maršrutu Liverpūle – Maloy – Bergena – Denheldera un „Funchal 500 Tall Ships Regatta” pa maršrutu Falmuta – Ilhavo – Funšala. Funšala ir Madeiras salas lielākā pilsēta un togad atzīmēja savu piecsimto jubileju. Savukārt no Madeiras vairs nav tālu Kanāriju salām. „Spaniel”” komanda pieņēma kapteiņa Gunāra Šteinerta plānu – nepārtraukt burāšanas sezonu un ar jahtu apmeklēt vairākas Kanāriju salas – dosimies uz Madeiru, paliksim Tenerifes salā un aicināsim burāt gribētājus no Latvijas izmantot iespēju burāt ziemā Kanāriju salās!
Ceļam uz Madeiru un Tenerifu gribētāju netrūka. Bet kurš paliks par kapteini uz „Spaniel” Tenerifē uz pusgadu? Kapteinis Vilnis Didrihsons, kurš ir „Spaniel” projektā kopš 1998.gada, piekrita. Arī viņam tas bija izaicinājums.
Stāsta kapteinis Vilnis: „„Funchal 500 Tall Ships Regatta” laikā visa Madeiras sala bija lieli svētki, kuros „Spaniel” komanda piedalījās četras dienas. Mūs aizveda ekskursijā apkārt visai salai, cienāja ar jūras veltēm, nobaudījām slaveno Madeiras vīnu.
No Madeiras līdz Tenerifei ir tikai
Tenerifes salas nozīmīgākais apskates objekts ir veulkāna El Teide Nacionālais parks. Pa ceļam piestājām vairākos ciematos – Garanchico, Masca un Porto de la Cruz., kur apmeklējām „Lolo Parque” – vienu no lielākajiem izklaides parkiem Eiropā. Parka teritorijā izrāda piecus šovus – jūras lauvas, delfīni, roņi, vaļi un papagaiļi.
Tālāk mūsu ceļš veda uz La Gomera salu piecu stundu burājumā no Tenerifes salas dienvidu gala. Tā kā viens no komandas zināja spāņu valdu, 17 m garajam „Spaniel” atradās vieta pārpildītajā jahtklubā. La Gomera ir visvairāk apmeklētā no visām 7 Kanāriju salām. Pateicoties mitrumam, sala ir pārbagāta zaļumiem. Atkal noīrējām busiņu, ar kuru apbraukājām gan salas mazos ciematiņus, gan parka teritoriju.
Pēc trīs dienu uzturēšanās La Gomera salā devāmies uz Gran Canaria salu, pavadot ceļā 10 stundas. Piestājām Puerto Rico ostā, kur pludmales klātas baltām smiltīm, kas speciāli vestas no Āfrikas. Noīrējām busiņu un devāmies izlūkbraucienā uz Gran Canaria galvaspilsētu Laspalmasu. Liela osta, daudz augstceltņu, divas pludmales. Dzīvesvietu pilsētā var izvēlēties atkarībā no vēja stipruma un virziena. Kalnos var nokļūt tuksnesīgās vietās un redzēt gaišas, plūstošas smiltis. Līkumoti, bet labā stāvoklī uzturēti kalnu ceļi.
Zinājām, ka katamarāns „Kaupo” savā otrajā pasaules apceļojumā atrodas Laspalmasas jahtklubā tādēļ speciāli iebraucām ciemos. „Kaupo” komanda, mūs ieraugot, bija priecīgi pārsteigta. Apmainījāmies suvenīriem un laba ceļa vēlējumiem, fiksējām tikšanos fotokamerās. Pēc gada uzzinājām – mēs bijām pēdējā Latvijas jahtas komanda, kura satika „Kaupo” komandu... 2009.gada nogalē „Kaupo”, izejot no Keiptaunas Dienvidāfrikā, bez vēsts pazuda Indijas okeānā.
Savdabīgākā no salām, ko apmeklējām, bija Hierro. Tur ir tik daudz civilizācijas neskartu vietu. Īsti lietus meži – lietus mākonis sēž uz koka galotnēm un, ja ir vējš, atdod kokam visu mitrumu. Ja ir stiprs vējš, tad mākoņu vispār nav. Kā vēsta katalogs, salā varot atrast ap 400 vulkānisko krāteru. Tādēl Hierro salu sauc paer Kanāriju salu Šveici.
Vēl apmeklējām salas La Palma ostu Santa Cruz de la Palma. Vēsturiska koloniju pilsēta. Saglabājusies 17.-18.gadsimtu koka arhitektūra. Ēkas ar balkoniņiem, iekšējiem pagalmiem, kuros aug palmas un ir strūklakas. Visu gadu ziedoši košumkrūmi. Salas vidienē viena no Eiropas svarīgākajām observatorijām. Salas ziemeļu pusē grandiozs ciedru mežs.
Pavisam 6 mēnešu laikā apmeklējām 5 no 7 Kanāriju arhipelāga salām. Burāšnas apmācību un Aprīlī „Spaniel” izcēlām krastā, ar ūdens strūklu notīrījām zemūdens daļu, nokrāsojām to ar neapaugošo krāsu un nodevām „Spaniel” nākošās komandas rokās.”
Kad kopā ar kapteiņiem Gunāru Šteinertu un Vilni Didrihsonu pirms 11 gadiem sākām „Spaniel” programmu – piedalīšanos „The Tall Ships Races” – nevarēju iedomāties, ka no Viļņa rokām Tenerifē jau kā jahtas kapteinis saņemšu jahtas atslēgu un ceļavārdus.
UZ MĀJĀM!
„Spaniel” mājupceļu plānojām tā, lai būtu uz transatlantiskās regates „Atlantic Challenge” startu Spānijas ostā Vigo 2009.gada 30.aprīlī. Man pašam tā likās vienreizēja iespēja – apmeklēt vairākas Kanāriju salas, Madeiras salu un būt kopā ar Atlantijas regates floti starta ostā. Lieldienas kopā ar Vilni nosvinējām Tenerifē un tad devāmies ceļā.
Veicām
No Madeiras piezvanījām Gunāram Šteinertam: „Gunār, mēs tālāk nekur neburāsim! Nopirksim gabaliņu zemes, audzēsim banānus un gaidīsim tevi ciemos!” Vakarā, sēžot jahtas kokpitā un baudot slaveno Madeiras vīnu, spriedām – kāpēc ikviena daudzmaz apdzīvojama sala pasaules okeānos ir civilizēta? Tāpēc, ka ir bijis kāds kuģis, kura komanda, atklājot kādu salu, ir teikusi: „Tālāk neceļosim, neko labāku ieraudzīt vairs nav iespējams!” Tie, kas ir bijuši Madeirā, sapratīs, pārējiem – meklējiet iespēju tur nokļūt!
Madeiras galvaspilsētā Funšalā bijām 23.-25.aprīlī. Tieši šajās dienās Funšalā katru gadu notiek Madeiras lielākie svētki – „Ziedu festivāls”, kas veltīts Portugāles nacionālajiem svētkiem – „Neļķu revolūcijai”, kad 1974.gadā tika gāzta diktatūra. Orhideju izstāde, ziedu palājs Funšalas galvenajā ielā vairākus simtus metru garumā, vietējo folkloras ansambļu uzstāšanas bija tikai daļa no plašās svētku programmas.
No Madeiras „salu kolekcionāriem” bija piecu diennakšu burājums līdz Vigo. Piecas diennaktis Atlantijas okeānā „Spaniel” komanda izturēja godam. Jahta parādīja tehnisku nogurumu, bet komanda ar to visu tika galā.
Diemžēl ekonomiskā krīze ir skāra arī šo STI ilgi organizēto regati, kas notiek reizi 9 gados – uz starta Vigo izgāja tikai 11 dalībnieki. „Spaniel” komanda atbalstīja regates dalībniekus, piedaloties Komandu parādē un Buru parādē.
Vigo „Spaniel” komanda turpināja savu tradīciju – iepazīties ar lielajiem buriniekiem. Šoreiz ar vienu no lielākajiem pasaules buriniekiem – 4 mastu barku „Kruzenshtern” no Murmanskas – gan kadetu vadītajā ekskursijā pa kuģa iekštelpām, gan kāpjot tā top mastā. Savukārt „Kruzenshtern” kapteiņi un daļa no komandas viesojās uz „Spaniel”. Cerēsim, ka regates „The Tall Ships Races 2013” laikā „Kruzenshtern” apmeklēs Rīgu.
No Vigo „Spaniel” komanda kapteines Signes Andersones vadībā turpināja „atgriešanās ceļu” – no Vigo pāri Biskaja līcim uz Šerbūru Francijā. Tālāk kapteines Līgas Platais vadītā komanda aizveda „Spaniel” līdz Ķīlei. Kapteiņa Silarda Kamergrauža vadītā komanda atveda „Spaniel” Rīgā.
THE TALL SHIPS RACES 2009
Remontdarbi, treniņbraucieni, komandu komplektēšana, un – atkal ceļā!
29.jūnijā kapteiņa Gunāra Šteinerta vadītā „Spaniel” devās ceļā uz regates „The Tall Ships Races 2009 Baltic” starta ostu Gdiņu. Šogad regatē „Tall Ships Races 2009” piedalījās vislielākā flote regates 53 gadu ilgajā vēsturē – 137 burinieki un jahtas.
STI konstatēja, ka regates pasākumus Gdiņā apmeklēja 2,5 miljoni cilvēku – vēl viens rekords regates vēsturē!
Kapteines Signes Andersones komanda cīnījās pirmajā regates posmā Gdiņa – Sanktpēterburga. Vējš šogad nebija mūsējo sabiedrotais un godalgotas vietas komanda neizcīnīj – 6.vieta C klasē.
Pirmo reizi kopš Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas „Spaniel” komanda devās uz Krieviju. Paldies Krievijas Federācijas vētniecībai Latvijas Republikā – Krievijas vīzas saņēmām ātri un bez maksas!
Sanktpēterburga pārsteidza – kapteiņu vakariņas Marmora pilī, apbalvošanas ceremonija, kurā balvas pasniedza Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins personīgi, Crew party Vasiļjeva salas pludmalē, lai arī pēc godam nopelnītā alus vajadzēja stāvēt pusotru stundu garā rindā. Putina klātbūtne gan uzlika pasākumam ierobežojumus – Komandu parādē ik pēc dažiem soļiem miliči un drošībnieki, kas stāvēja ielas malā, nepieļaujot vietējo sajaukšanos ar regates dalībniekiem.
Es un vēl daži kapteiņi pēc kapteiņu vakariņām izbaudījām, ko nozīmē krievu viesmīlība. Vakariņu laikā iepazinos ar Krievijas kara flotes mācību jahtas „Adventure” kapteini. Pēc vakariņām jau tuvu pusnaktij kapteinis mums dažiem piedāvāja: „Gribat doties privātā vizītē uz kreiseri „Aurora”?” Kā tas iespējams? „Elementāri, ja pazīstat kara flotes virsniekus!”, skanēja atbilde. Kapteinis izsauca kara flotes kuteri jau pēc brīža piebraucām pie Auroras un pa tiešo no Ņevas pa trapu bijām uz kuģa. Sajūta bija pilnīgi sirreāla – pusnaktī izstaigāt šo boļševiku revolūcijas simbolu. STI Regates direktors Pīters Ņūels, kurš arī bija kopā ar mums, ir atvaļināts artilērijas apakšpulkvedis. Tad nu viņam tika dota iespēja pagrozīt slaveno „Auroras” lielgabalu, kura zalve bija signāls sākt uzbrukumu Ziemas pilij 1917.gadā.
14.jūlijā devāmies regates kruīza posmā uz Turku Somijā. Buru parādē, filmas „Piter FM” hitam skanot, mūsu meitenes nodejoja klāja deju, izpelnoties vētrainus Santkpēterburgas publikas aplausus.
Ālandu arhipelāgā valdīja pārmaiņus gan stiprs vējš, gan bezvējš un migla – varētu uzņemt filmu „spaniel miglā”. Profesionālais jūrnieks Vairis Pečurčiks bija mūsu navigators – pie elektroniskajām kartēm no rīta līdz vakaram – 100 pa kreisi, 100 pa labi – un tā visu dienu.
No mūsu komandas Agnese un es bijām Ālandu salās 2003.gada regates laikā. Mazajā Nauvo salā mums abiem parādījās „deja vu” sajūta – pirms tam Agnese atcerējās, cik garšīgu kūpinātu lasi es 2003.gadā kādu rītu atnesu komandai brokastīm. Kad Nauvo es to izdarīja vēlreiz, abi konstatējām – nu ja, tieši te mēs arī bijām 2003.gadā!
Turku komandai bija iespēja apmeklēt kuģu būvētavu, kur tajā brīdi tikti veikti pēdējie darbi, lai nolaistu ūdenī pasaulē lielāko kruīza kuģi. Tas bija ko vērts! Kā mums pastāstīja gide, kuģa vidū būs dārzs, kurā dabīgā lielumā augs palmas.
Regates otram sacensību posmam Turku – Klaipēda bija paredzēti divi varianti – ja laika prognozes solīs pietiekami stipru vēju, tad maršruts būs apkārt Gotlandei, ja tiks solīts vājš vējš, tad pa taisno uz Klaipēdu. Kapteiņu sapulcē dienu pirms starta regates direktors paziņoja: „Leave Gotland to port!” (Atstāt Gotlandi kreisajā bortā!) Tātad ejam garāko distanci – apkārt salai. Sākās cerīgi – bija vējš un iespējas, divas dienas gājām redzamības attālumā ar mūsu seniem konkurentiem – vācu jahtu „Esprit”. Aiz Gotlandes viss mainījās. „Spaniel” komanda bezvējā stāvēja uz vietas un skatījās, kā viens pēc otra pārējie tuvojas. Lai arī reāli „Spaniel” finišēja otrie pēc Lietuvas „Volvo Ocean Race” klases jahtas „Ambersail”, pēc pārrēķina komanda bija izcīnījusi tikai 17.vietu 35 konkurentu starpā.
Neiztika bez kurioziem. Pietauvojoties mums paredzētajā vietā Danas upes krastmalā, pārsteigti konstatējām, ka priekšā ir ne tikai „Ambersail”, bet arī 1935.gadā būvētā Krievijas koka jahta „Zvezda”, kas ar savām gaitas iespējām nu nekādi nevarēja veikt distanci ātrāk par „Spaniel” un kuru mēs arī ceļā ne reizi nesastapām. Kad interesējāmies, kā tas iespējams, jahtas kapteinis pateica, ka kapteiņu sapulcē viņš neesot sapratis, ko nozīmē frāze „leave Gotland to port”. Izrādās, viņš bijis pārliecināts, ka pēc starta jādodas pa taisno uz Klaipēdu. Pārējos dalībniekos tas izraisīja lielu jautrību – nu kā var piedalīties regatē, ja nesaproti instrukcijas! Rezultātā – diskvalifikācija.
Tas netraucēja izbaudīt Klaipēdu. Braļukas bija pacentušies – ar viesmīlību, ar iespējām doties ekskursijās, ar apbalvošanas ceremoniju, kurā balvas pasniedz bijušais Lietuvas prezidents A.Brazauskas, ar kolosālo „Afterguard Party” džeza kafejnīcā. Man personīgi bija liels gandarījums redzēt, ka pasākums Klaipēdā ir izdevies, jo vairāku gadu garumā biju palīdzējis Klaipēdas Rīcības komitejai, daloties ar savu pieredzi, kas iegūta gan piedaloties šajās regatēs nu jau 12 gadus, gan organizējot regati Rīgā 2003.gadā. Uztvēru šos svētkus kā savējos.
Bet viskolorītākais pasākums bija kapteiņu pēdu atliešana. Klaipēda tulkojumā nozīmē „nepareizā pēda”. Lietuviešu mākslinieks ... bija izdomājis, spožu ideju. Ja Losandželosā ir kinozvaigžņu plaukstu nospiedumu aleja, kāpēc Klaipēdā nevarētu būt kapteiņu pēdu aleja? Danas upes krastā jau ir vairāki kuģu tauvošanās stabi, kas katrs veltīts kāda slavena burinieka vizītei Klaipēdā. Mans labs draugs, ahtas „Lietuva” kapteinis Osvaldas par šo ideju man bija pastāstījis vairākus mēnešus iepriekš un teica, ka nav gan skaidrs, vai to izdosies realizēt – Klaipēdas dome šaubās, vai atradīsies finansējums. Tad nu pie katras izdevības, sazinoties ar Klaipēdas organizatoriem, centos pārliecināt ekādā adījumā neatteikties no tik oriģinālas idejas.
Kapteiņu vakarinas notika zem milzīgas nojumes blakus muzejam. Vakariņām tuvojoties beigām, vakara vadītāji aicināja iznākt priekšā 10 drosmīgus kapteiņus. Kad tie bija pieteikušies, viņi tika uzaicināti uz blakus stāvošu lielu telti. Vispirms katrs uzrakstīja savu vārdu un kuģa nosaukumu speciālā grāmatā, tad vajadzēja apsēsties krēslā, novilkt apavu un zeķi un labo kāju uz dažām minūtēm paturēt kastē ar ģipsi. Pēc tam katrs kapteinis par piemiņu saņēma kaklarotu – siksniņu ar tajā iekārtu metāla pēdu un aprakstu par šo ideju. Pārējie kapteiņi, to redzot, tūlīt sāka stāties garā rindā. Ideja iepatikās visiem.
Nākošajā dienā visas pēdas ar klāt pieliktām papīra laiviņām, uz kurām rakstīti to kuģu vārdi, ko pārstāv kapteinis, bija apskatāmi mākslinieka galerijā. Šis mākslinieks bija autors arī balvām, kas tika pasniegtas regates sacīkšu posmu godalgoto vietu ieguvējiem gan Sanktpēterburgā, gan Klaipēdā. Balvas bija skaistas krāsaina stikla jahtas. Un kas pats labākais – katrs, kurš vēlējās, varēja par piemiņu no šiem svētkiem galerijā nopirkt samazinātu šīs balvas kopiju.
3.augustā no Klaipēdas kapteiņa Andra Skadiņa komanda ar „Spaniel” caur Gotlandi devās atpakaļceļā uz Rīgu.
Šī bija visgarākā sezona jahtas „Spaniel” vēsturē – visilgākais laiks uz ūdens, vislielākais komandas locekļu skaits, visvairāk apmeklētās ostas.
Daži mēneši atelpai, slēpošanai, personīgo lietu sakārtošanai un – aprīlī pie darba, sāksim gatavot jahtu 2010.gada sezonai!
THE TALL SHIPS RACES 2013
No regates „The Tall Ships Races 2008” sākuma sākās laika atskaite un smags darbs, kas, esmu pārliecināts, finišēs ar skaistiem svētkiem 2013.gada jūlijā.
„Sail Training International” savus stratēgiskos plānus – ģeogrāfisko areālu nākamajām regatēm plāno 5 gadus uz priekšu. 2008.gada pavasarī tika nolemts, ka 2013.gada regate atkal notiks Baltijas jūrā. Sāku pārliecināt Rīgas domi, ka Rīgai vajadzētu pieteikties. 2013.gadā būs pagājuši 10 gadi, kopš Rīga uzņēma šo regati. Daļa no tiem bērniem, kas 2003.gadā skatījās uz buriniekiem, turoties pie vecāku rokas, varbūt jau būs kļuvuši par janajiem burātājiem. Pa 10 gadiem arī rīdziniekiem būs aizmirsies, kāda tad izskatījās regates flote.
Sākotnēji Rīgas mērs Jānis Birks atbalstīja regates rīkošanu. Es izstrādāju gan Rīgas pieteikumu STI, gan materiālus Rīgas domes finanšu komisijai, kas pārliecinātu nobalsot par to, ka Rīgai jāpiesaka sava kandidatūra. Kamēr tas notika, pienāca 2009.gada sākums un krīze valstī un Rīgā bija tik liela, ka domes amatpersonas neko negribēja dzirdēt par regati, jo nebija naudas aktuālāku problēmu risināšanai. Kādi tur burinieku svētki!
Latvijas Burāšanas mācību asociācija (LBMA) lēma, ka jāuzņemas vairāk pienākumu nekā 2003.gadā. Toreiz mēs izveidojām, apmācījām un vadījām regates sakaru virsnieku dienestu – vairāk kā 110 brīvprātīgos palīgus. Šoreiz nolēmām ar sponsoru palīdzību atrast finansējumu šī dienesta formu iegādei.
Līgums starp Rīgu un STI paredz, ka pilsētai ir jāatrod un jāfinansē vismaz 25 jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem piedalīšanās uz viena no lielajiem buriniekiem vienā no regates posmiem. Lai domei tas nebūtu jāorganizē ar saviem spēkiem un finansēm, esam izsludinājājuši „Kadetu programmu”. Apzināmies, ka šodienas situācijā diezin vai atradīsies viens sponsors, kurš varētu to finansēt, tādēļ LBMA slēdz līgumus ar firmām, biedrībām, individuālām personām – katrs no viņiem apņemas finansēt 1-2 jauniešu braucienu. Pamazām šī programma virzās uz priekšu. Rīgas Hanzas Rotari klubs parakstīja līgumu par 2 kadetu finansēšanu un apsolīja pārliecināt arī citus Latvijas Rotari klubusu iesaistīties šajā rogrammā.
Paralēli turpināju meklēt sponsorus. Pirmie „lielie vaļi” atsaucās AS „Aldaris” un AAS „BTA”. Divas reizes Rīgas domes finanšu komiteja noraidīja priekšlikumu uzņemt regati Rīgā. Nepadevos un trešajā reizē tomēr tika pieņemts pozitīvs lēmums.
Nebija viegli pārliecināt arī STI, jo regates organizatori ļoti skeptiski vērtēja Rīgas iespējas patreizējā ekonomiskajā situācijā sarīkot šādu pasākumu. Tomēr izdevās pārliecināt un 2009.gada 8.maijā regates direktorāts paziņoja savu lēmumu – 2013.gada regates maršruts būs Orhusa – Helsinki – Rīga – Ščecina. Tāpat kā 2003.gadā uz Rīgu vedīs regates kruīza posms, tas nozīmē, ka arī Ventspils varēs iesaistīties regates flotes uzņemšanā. Rīgā regates flote būs no 2013.gada 25. līdz 28.jūlijam.
Ir nodibināta regates Rīgas pilsētas Rīcības komiteja pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča vadībā. Notikusi Rīgas mēra Nila Ušakova tikšanās ar regates organizatoriem un sponsoriem. Darbs turpinās. Līdz lielajiem burāšanas svētkiem atlikuši tikai 40 mēneši!